Potsdamas konference (arī Berlīnes konference) - trešā un pēdējā oficiālā trīs Lielā trijnieka - padomju vadītāja Josifa Staļina, Amerikas prezidenta Harija Trumena (ASV) un Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila (kopš 28. jūlija Klersa Attlee konferencē pārstāvēja Lielbritāniju Čērčila vietā) sanāksme.
Konference notika no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam netālu no Berlīnes, Potsdamas pilsētā Cecilienhof pilī. Tajā tika izskatīti vairāki jautājumi, kas saistīti ar pēckara miera un drošības kārtību.
Sarunu gaita
Pirms Potsdamas konferences "lielais trijnieks" tikās Teherānas un Jaltas konferencēs, no kurām pirmā notika 1943. gada beigās, bet otrā - 1945. gada sākumā. Uzvarētāju valstu pārstāvjiem bija jāapspriež turpmākais lietu stāvoklis pēc Vācijas padošanās.
Atšķirībā no iepriekšējās konferences Jaltā, šoreiz PSRS, ASV un Lielbritānijas līderi izturējās mazāk draudzīgi. Katrs centās gūt savus ieguvumus no sanāksmes, uzstājot uz saviem noteikumiem. Pēc Georgija Žukova domām, vislielāko agresiju izraisīja Lielbritānijas premjerministrs, bet Staļinam mierīgā veidā izdevās ātri pārliecināt savu kolēģi.
Pēc dažu Rietumu ekspertu domām, Trūmans izturējās izaicinoši. Interesants fakts ir tas, ka viņš tika iecelts par konferences priekšsēdētāju pēc padomju līdera ieteikuma.
Potsdamas konferences laikā notika 13 sanāksmes ar nelielu pārtraukumu saistībā ar parlamenta vēlēšanām Lielbritānijā. Tādējādi Čērčils apmeklēja 9 sanāksmes, pēc kurām viņu nomainīja jaunievēlētais premjerministrs Klements Attlē.
Ārlietu ministru padomes izveidošana
Šajā sanāksmē Lielais Trīs vienojās par Ārlietu ministru padomes (CFM) izveidošanu. Bija nepieciešams apspriest Eiropas pēckara struktūru.
Jaunizveidotajai Padomei bija jāizstrādā miera līgumi ar Vācijas sabiedrotajiem. Ir vērts atzīmēt, ka šajā struktūrā bija PSRS, Lielbritānijas, Amerikas, Francijas un Ķīnas pārstāvji.
Vācijas problēmas risinājumi
Vislielākā uzmanība Potsdamas konferencē tika pievērsta Vācijas atbruņošanās, demokratizācijas un jebkādu nacisma izpausmju novēršanas jautājumiem. Vācijā bija jāiznīcina visa militārā nozare un pat tie uzņēmumi, kas teorētiski varēja ražot militāro aprīkojumu vai munīciju.
Tajā pašā laikā PSRS, ASV un Lielbritānijas vadītāji pārrunāja jautājumu par turpmāko Vācijas politisko dzīvi. Pēc militārā potenciāla likvidēšanas valstij bija jākoncentrējas uz lauksaimniecības nozares un mierīgas rūpniecības attīstību vietējam patēriņam.
Politiķi nonāca pie vienbalsīga viedokļa, lai nepieļautu nacisma atdzimšanu un arī to, ka Vācija jebkad varētu izjaukt pasaules kārtību.
Kontroles mehānisms Vācijā
Potsdamas konferencē tika apstiprināts, ka visa augstākā vara Vācijā tiks īstenota stingrā Padomju Savienības, Amerikas, Lielbritānijas un Francijas kontrolē. Katrai no valstīm tika piešķirta atsevišķa zona, kurai bija jāattīstās saskaņā ar saskaņotajiem noteikumiem.
Ir vērts atzīmēt, ka konferences dalībnieki uzskatīja Vāciju par vienotu ekonomisku kopumu, cenšoties izveidot mehānismu, kas ļautu kontrolēt dažādas nozares: rūpniecību, lauksaimniecības darbības, mežsaimniecību, transportlīdzekļus, sakarus utt.
Labojumi
Ilgstošās diskusijās starp antihitleriskās koalīcijas valstu līderiem tika nolemts saņemt kompensācijas pēc principa, ka katra no 4 valstīm, kas okupēja Vāciju, atlīdzina savas reparācijas prasības tikai savā zonā.
Tā kā PSRS cieta vislielākos zaudējumus, tā ieguva Vācijas rietumu teritorijas, kur atradās rūpniecības uzņēmumi. Turklāt Staļins nodrošināja, ka Maskava saņem kompensāciju par atbilstošajiem Vācijas ieguldījumiem ārvalstīs - Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā, Somijā un Austrum Austrijā.
No okupācijas rietumu reģioniem Krievija saņēma 15% no tajos aizturētajām rūpniecības iekārtām, pretī vāciešiem dodot nepieciešamo pārtiku, kas tika piegādāta no PSRS. Arī Konigsbergas pilsēta (tagad Kaļiņingrada) devās uz Padomju Savienību, par kuru "lielais trijnieks" apsprieda vēl Teherānā.
Poļu jautājums
Potsdamas konferencē tika apstiprināts izveidot pagaidu nacionālās vienotības valdību Polijā. Šī iemesla dēļ Staļins uzstāja, ka Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija pārtrauc jebkādas attiecības ar trimdas Londonas Polijas valdību.
Turklāt Amerika un Lielbritānija apņēmās atbalstīt pagaidu valdību un atvieglot visu vērtīgo lietu un mantu nodošanu, kas bija trimdas valdības kontrolē.
Tas noveda pie tā, ka konference nolēma likvidēt trimdas Polijas valdību un aizsargāt Polijas pagaidu valdības intereses. Tika izveidotas arī Polijas jaunās robežas, kas izraisīja ilgstošas debates Lielo trijnieku vidū.
Miera līgumu noslēgšana un uzņemšana ANO
Potsdamas konferencē liela uzmanība tika pievērsta politiskajiem jautājumiem attiecībā uz tām valstīm, kuras Otrā pasaules kara laikā (1939.-1945.) Bija nacistiskās Vācijas sabiedrotās, bet pēc tam ar to pārtrauca un veicināja cīņu pret Trešo reihu.
It īpaši Itālija tika atzīta par valsti, kas kara virsotnē veicināja fašisma iznīcināšanu. Šajā sakarā visas puses vienojās viņu uzņemt jaunizveidotajā Apvienoto Nāciju Organizācijā, kas izveidota, lai atbalstītu mieru un drošību visā planētā.
Pēc Lielbritānijas diplomātu ierosinājuma tika pieņemts lēmums apmierināt lūgumus uzņemt ANO valstis, kuras kara laikā palika neitrālas.
Austrijā, kuru okupēja 4 uzvarošās valstis, tika ieviests sabiedroto kontroles mehānisms, kā rezultātā tika izveidotas 4 okupācijas zonas.
Sīrija un Libāna ir lūgušas ANO izvest Francijas un Lielbritānijas okupācijas spēkus no viņu teritorijām. Rezultātā viņu lūgumi tika apmierināti. Turklāt Potsdamas konferences delegāti pārrunāja jautājumus, kas saistīti ar Dienvidslāviju, Grieķiju, Triesti un citiem reģioniem.
Ir svarīgi atzīmēt, ka Amerika un Lielbritānija bija ārkārtīgi ieinteresētas, lai PSRS pieteiktu karu Japānai. Rezultātā Staļins solīja pievienoties karam, kas arī tika izdarīts. Starp citu, padomju karaspēkam tikai 3 nedēļu laikā izdevās sakaut japāņus, liekot viņiem padoties.
Potsdamas konferences rezultāti un nozīme
Potsdamas konferencē izdevās noslēgt vairākus svarīgus līgumus, kurus atbalstīja arī citas pasaules valstis. Jo īpaši tika noteiktas miera un drošības normas Eiropā, sākās Vācijas atbruņošanās un denazifikācijas programma.
Uzvarējušo valstu līderi bija vienisprātis, ka starpvalstu attiecībām jābalstās uz neatkarības, vienlīdzības un neiejaukšanās principiem iekšlietās. Konference arī pierādīja sadarbības iespēju starp valstīm ar atšķirīgu politisko sistēmu.
Potsdamas konferences foto
