Saimons Vasiļjevičs Petļura (1879-1926) - Ukrainas militārais un politiskais līderis, Ukrainas Tautas Republikas direktora vadītājs laika posmā no 1919. līdz 1920. gadam. Armijas un flotes galvenais atamans.
Saimona Petljuras biogrāfijā ir daudz interesantu faktu, kurus mēs aplūkosim šajā rakstā.
Tātad, pirms jums ir īsa Petliura biogrāfija.
Saimona Petljuras biogrāfija
Saimons Petljura dzimis 1879. gada 10. (22.) maijā Poltavā. Viņš uzauga un tika audzināts lielā un nabadzīgā kabīņu ģimenē. Pusaudža gados viņš nolēma kļūt par priesteri.
Šajā sakarā Saimons iestājās teoloģiskajā seminārā, no kurienes viņš tika izslēgts no pēdējā gada par aizraušanos ar politisko darbību. 21 gada vecumā viņš kļuva par Ukrainas partijas (RUP) biedru, paliekot kreiso nacionālistu uzskatu atbalstītājs.
Drīz Petljura sāka strādāt par žurnālisti Literāri zinātniskajā biļetenā. Žurnāls, kura galvenais redaktors bija Mihails Hruševskis, tika izdots Ļvovā.
Pirmais Simona Petliuras darbs tika veltīts sabiedrības izglītošanas stāvoklim Poltavā. Turpmākajos biogrāfijas gados viņš strādāja tādās publikācijās kā "Word", "Zemnieks" un "Labās ziņas".
Politika un karš
1908. gadā Petliura apmetās Maskavā, kur turpināja pašizglītību. Šeit viņš nopelnīja iztiku, rakstot vēsturiskus un politiskus rakstus.
Pateicoties savai erudīcijai un erudīcijai, Saimons tika pieņemts mazkrievu inteliģences lokā. Toreiz viņam bija paveicies satikt Gruševski.
Lasot grāmatas un sazinoties ar izglītotiem cilvēkiem, Petliura kļuva par vēl literātu, neskatoties uz augstākās izglītības trūkumu. Tas pats Gruševskis palīdzēja viņam spert pirmos soļus politikā.
Pirmo pasaules karu (1914-1918) puisis atrada Viskrievijas Zemstvosu un pilsētu savienības pilnvarotā pārstāvja vietnieka amatā. Šajā biogrāfijas laikā viņš nodarbojās ar krievu karaspēka apgādi.
Šajā amatā Saimons Petliura bieži sazinājās ar karavīriem, jo viņiem izdevās iegūt viņu cieņu un autoritāti. Tas ļāva viņam ļoti veiksmīgi veikt politisko kampaņu Ukrainas rindās.
Petliura ar Oktobra revolūciju tikās Baltkrievijā, Rietumu frontē. Pateicoties oratoriskajām prasmēm un harizmai, viņam izdevās organizēt Ukrainas militārās padomes - sākot ar pulkiem un beidzot ar visu fronti. Drīz viņa domubiedri viņu paaugstināja par Ukrainas kustības vadību armijā.
Rezultātā Simons izrādījās viens no galvenajiem skaitļiem Ukrainas politikā. Kļūstot par Ukrainas 1. valdības sekretāru militārajos jautājumos, kuru vada Volodimirs Vinņčenko, viņš sāka armijas pārveidošanu.
Tajā pašā laikā Petliura bieži uzstājās partijas kongresos, kur viņš pauda savu viedokli. Jo īpaši viņš teica runas par tematiem "Par armijas nacionalizāciju" un "Par izglītības jautājumiem". Tajos viņš aicināja delegātus atbalstīt programmu attiecībā uz Ukrainas karavīru apmācības pāreju viņu dzimtajā valodā.
Turklāt Saimons popularizēja ideju par visu militāro noteikumu tulkošanu ukraiņu valodā, kā arī reformu veikšanu militārajās izglītības iestādēs, kas atrodas Ukrainas teritorijā. Šajā sakarā viņam bija daudz nacionālistu atbalstītāju.
1918. gada decembrī Petliuras izveidotās karaspēks pārņēma kontroli pār Kijevu. Decembra vidū viņš pārņēma varu, taču viņa valdīšana ilga tikai pusotru mēnesi. Naktī uz 1919. gada 2. februāri vīrietis aizbēga no valsts.
Kad vara bija Sīmaņa rokās, viņam trūka pieredzes, kā ar to rīkoties. Viņš rēķinājās ar Francijas un Lielbritānijas atbalstu, bet tad šīm valstīm nebija laika Ukrainai. Viņus vairāk interesēja teritoriju sadalījums pēc kara beigām.
Rezultātā Petliurai nebija skaidra plāna turpmākajai situācijas attīstībai. Sākotnēji viņš izdeva dekrētu par komercbanku kapitalizāciju, bet pēc 2 dienām to atcēla. Vairāku valdīšanas mēnešu laikā viņš iztukšoja kasi, cerot uz Eiropas materiālo un militāro atbalstu.
1920. gada 21. aprīlī Saimons UPR vārdā parakstīja līgumu ar Poliju par kopīgu pretošanos padomju armijai. Saskaņā ar vienošanos UPR apņēmās atdot Galīciju un Volīni poļiem, kas valstij bija ārkārtīgi negatīvs notikums.
Tikmēr anarhisti arvien tuvojās Kijevai, savukārt boļševiku karaspēks virzījās uz priekšu no austrumiem. Baidoties no diktatūras, apjukušais Saimons Petliura nolēma bēgt no Kijevas un gaidīt, kamēr viss nomierināsies.
1921. gada pavasarī pēc Rīgas miera līguma parakstīšanas Petliura imigrēja Polijā. Pāris gadus vēlāk Krievija pieprasīja poļiem izdot ukraiņu nacionālistu. Tas noveda pie tā, ka Simonai bija jābēg uz Ungāriju, bet pēc tam uz Austriju un Šveici. 1924. gadā viņš pārcēlās uz Franciju.
Personīgajā dzīvē
Kad Petliurai bija 29 gadi, viņš satika Olgu Belskaya, kurai bija līdzīgi uzskati kā viņam. Rezultātā jaunieši sāka bieži sazināties un pēc tam kopdzīvē. 1915. gadā mīļotāji oficiāli kļuva par vīru un sievu.
Šajā laulībā pārim bija vienīgā meita Lesja. Nākotnē Lesja kļūs par dzejnieci, 30 gadu vecumā mirusi no tuberkulozes. Interesanti, ka 1937. gadā padomju "tīrīšanas" laikā tika nošautas 2 Petliuras māsas - Marina un Feodosija.
Petliuras slepkavība
Saimons Petliura nomira 1926. gada 25. maijā Parīzē 47 gadu vecumā. Viņu nogalināja anarhists Samuels Švarcburds, kurš grāmatnīcas durvīs uz viņu izšāva 7 lodes.
Pēc Švarcburda teiktā, viņš nogalināja Petliuru, pamatojoties uz atriebību, kas saistīta ar viņa organizētajiem ebreju pogromiem 1918. – 1920. Pēc Sarkanā Krusta komisijas datiem pogromos tika nogalināti aptuveni 50 000 ebreju.
Ukrainas vēsturnieks Dmytro Tabačņiks sacīja, ka Vācijas arhīvos tiek glabāti līdz 500 dokumenti, kas apliecina Saimona Petliura personīgo iesaistīšanos pogromos. Vēsturnieks Čerikovers ir vienādas domas. Jāatzīmē, ka Francijas žūrija attaisnoja Petliuras slepkavu un atbrīvoja viņu.
Saimona Petljuras foto
